11.septembris – Dzejas dienas

     Savukārt 1980.gados Dzejas dienas virzīja tautu uz brīvības un valsts patstāvības centieniem, tuvinot latviešus Trešajai atmodai jeb Dziesmotajai revolūcijai.
    Dzejas dienu aizsākumi meklējami latviešu dzejnieka Raiņa 100 gadu jubilejas dienā – 1965.gada 11.septembrī, kad viņam par godu Rīgā, Komunāru parkā (tagad Esplanāde) tika atklāts pēc tēlnieka Kārļa Zemdegas meta veidotais Raiņa piemineklis, un tā pakājē notika dzejas lasījumi.
    Jau nākamā gada martā Latvijas Rakstnieku savienība lēma, ka pasākumam jābūt ikgadējam – dzejas lasījumi bija guvuši lielu atsaucību. Tādējādi tika iedibināta jauna tradīcija, Dzejas dienām vairāku nedēļu garumā noritot ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Pasākumi tika organizēti arī Raiņa dzimtajā pusē Latgalē un viņa dzīvesvietās Rīgā un Jūrmalā, tāpat Raiņa bērnības vietās - Tadenavā, Jasmuižā, Berķenelē. Līdz 1990.gadiem neatņemams Dzejas dienu notikums bija piemiņas brīdis pie „Raiņa priedēm” Pumpuros.
    Savulaik dzejnieku grupas devās uz dažādiem Latvijas novadiem, lai tiktos ar darba kolektīviem, skolniekiem, uzstātos dzejas pasākumos kultūras namos.
   Tomēr centrālais notikums – gan dzejas lasījumi, gan tikšanās ar dzejniekiem, ko reizēm papildināja mūzikas priekšnesumi, kora dziedājumi vai aktieru uzstāšanās – vairākus gadu desmitus joprojām bija pulcēšanās pie Raiņa pieminekļa. Uzrunas teica un savu dzeju lasīja tādi sava laika lielmeistari kā Jānis Peters, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi. Gadu gaitā Dzejas dienās ir uzstājušies arī pārstāvji gan no kaimiņvalstīm, gan Skandināvijas valstīm, Ukrainas, Vācijas un citām, atbilstoši attiecīgajā gadā atdzejotajiem darbiem.
    Ar laiku lasījumu tradīcija pie Raiņa pieminekļa izzuda, bet tika atjaunota 2015.gadā.
    Vēl viena Dzejas dienu tradīcija ir par gada labāko dzejas krājumu pasniegt Dzejas dienu balvu – tēlnieka Jura Gagaiņa kaltu Pegaza pakavu un naudas prēmiju – kas ir augstākais novērtējums dzejniekam Latvijā. No 1996.gada līdz 2009.gadam balvu piešķīra Latvijas Rakstnieku savienība, bet no 2010.gada līdz 2015.gadam – literārais žurnāls “Latvju teksti” (šajā laikā balvu sauca “Latvju tekstu” dzejas balva). Balvas pasniegšanas tradīcija tika atkal atjaunota 2018.gadā pēc Latvijas Rakstnieku savienības jaunizveidotās Dzejas dienu padomes lēmuma.
    1967.gadā tika nolemts arī katru rudeni izdot almanahu “Dzejas diena”, apkopojot gada labākos dzejoļus un atdzejojumus, pārrunas un diskusijas par dzeju, dzejnieku un rakstnieku atmiņas, literāro mantojumu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā, mainoties valsts iekārtai un ceļoties papīra cenām, almanahu izdot kļuva arvien grūtāk, un tas iznāca arvien retāk. Šajā laikā arī pāris gadus nenāca jaunā dzejnieku paaudze, valdīja apjukums. Kopš 2018.gada par almanaha izdošanu rūpējas Latvijas Rakstnieku savienība. Pirmie 25 almanaha izdevumi bija mazas, kvadrātveida grāmatiņas, pēdējie vizuāli atšķiras.
    Muzeja krājumā ir fotogrāfijas no Dzejas dienu pasākuma Madonas pusē 1982.gadā.